Jolanta Auziņa - Visas raganas ir kuces vai rektoram vairāk neliet

– Matilda, m-m-t-tilda! – rektors iesaucās, un es vēl ciešāk aizvēru acis. – Atver acis! Pietiek ar šo neskaidro tēlojumu!

Es neizliekos! Man ir bail no šī ļaunā pūķa, kuru pirms pāris dienām nejauši apreibināju ar mīlas dziru. Vai arī tā nav nejaušība… vai arī tā nav nejaušība… Bet kāda starpība?! Tomēr viņš uzvedas neadekvāti un nepavisam ne tā, kā iecerēts!

Pat dēmoniskais suns jau ir sācis mani pasargāt no saviem uzbrukumiem. Un ne tikai suns:

– Bruno, ak! – dzirdēju profesora Er Ritera balsi. "Un tu, Maikl, nerūk, meitene nokrita no tāda augstuma, viņa, iespējams, tika nopietni ievainota, un šeit tu esi."

Man bija sevis žēl un šņukstēju. Viņa ieskatījās nekaunīgajās rektora acīs un gandrīz nobira asara. Viņš sarauca pieri. tieši tā! Lai viņam ir kauns!

Man sāpēja kāja. Man šķiet, ka es to sagrozīju.

– Kuru kāju? – rektors jautāja, saraucis pieri uz meistara rokām uz maniem pleciem.

Bet laipns vīrietis tikko palīdzēja man apsēsties!

– Pa labi. Ak! Ievainot! – viņa kliedza, kad viņš viņai pieskārās.

"Cik es varu pateikt, tā ir smaga dislokācija," noteica pūķis. "Man nav labi dziedēt, bet es varu mazināt sāpes." Nekustieties.

Viņa roka nedaudz kvēloja, un es sajutu patīkamu vēsumu savā pulsējošajā potītē.

"Paldies," es atviegloti izdvesu un uzreiz nepamanīju, ka viņš nesteidzās noņemt roku no mana ceļgala, uz kura viņš nejauši uzlika brīvo roku.

Viņš arī to noglāstīja, domīgi nopētot zaru, no kura es nokritu. Un šīs glāstīšanas izrādījās nepieklājīgi patīkamas!

Nē, ko viņš sev atļauj?!

Es sašutis skatījos uz nekaunīgo ekstremitāti un pievērsu skatienu rektoram:

– Ahem-ahem! – neslēpjot savu sašutumu, viņa piesaistīja viņa uzmanību.

Rektors paskatījās uz mani, pievērsa skatienu savai rokai, uz kuru es daiļrunīgi paskatījos uz sāniem, un, skatoties uz to, biju patiesi pārsteigts. Tad viņš strauji atkāpās un piecēlās.

– Ko jūs vispār darāt eksperimentālajā dārzā? – viņš jautāja. – Kāpēc tu uzkāpi kokā?!

Man nācās mulsinoši izskaidrot situāciju, lai neatmaskotu savus līdzdalībniekus. Šķiet, ka tas gandrīz izdevās, es pat mēģināju izlīst, bet… viņi man neļāva:

"Pagaidi, lietpratējs," vilkacis pasmīnēja. "Rektora kungs, protams, jūs sastindzis, bet tas nenozīmē, ka jūsu kāja ir vesela un jūs jau varat skriet."

– Nekas, esmu uzmanīgs.

– Ļaujiet man aizvest jūs uz slimnīcu.

Es pasmaidīju, grasījos atteikt – man nepietika, lai akadēmijas meistari mani nēsātu uz rokām, – bet man nebija laika neko pateikt.

"Nevajag," rektors mani pārspēja.

Un es domāju, ka, protams, es netaisos braukt neviena rokās, bet tomēr… tas ir kauns. Zvīņainais varēja pažēlot ievainoto adeptu.

Bet visas šīs domas dažu sekunžu laikā tika izslaucītas no manas galvas, jo rektors paskatījās uz mani ar sarauktu pieri un teica:

– ES pats.

Raganu un burvju akadēmijas mājas ragana

– Nē, paskaties, ko viņi mums piedāvā?! – Raganu un burvju akadēmijas galvenās raganas sašutusi balss iegrieza viņas kabineta klusumu. Viņa reti pieļāva šādus uzliesmojumus, bet vienatnē ar savu pazīstamo viņa varēja atpūsties un izlaist savas emocijas. – Piekritēju apmaiņa! Viņi vēlas sagrābt manas meitenes! Viņi zina, ka mums ir pārāk maz raganu, un es joprojām no viņiem neatteikšos. Bet pat nerēķinieties ar raganām! Vai viņi domā, ka ar tiem ir viegli rīkoties? Burvjiem, kamēr neesat apguvis burvestību, jūs to nevarat izmantot. Bet raganu spēks darbojas savādāk. Ja jūs aizvainosiet raganu, viņa jūs nolādēs bez jebkādām prasmēm, lai jūs nespļautu. “Un sašutusi viņa nometa vēstuli uz galda malu. – Kādi stulbi sēž Izglītības ministrijā?

Liels melns krauklis nolidoja no sarežģīta lakta, mīļi pasūtīja viņam no labākā amatnieka un apglabāja viņa knābi vēstulē.

– Oho! – viņš beidzot teica.

"Tāpēc es saku, velti viņi vēlas izveidot mijiedarbību starp burvjiem un raganām." Un vispārīgi runājot…

"Es saku, jūs kļūstat sajūsmā," krauklis viņu pārtrauca, un ragana pārsteigta paskatījās uz savu gudro pazīstamo.