Edgars Auziņš - Suņu apmācības pamati

Apmācot suni, mēs izmantojam stimulus. Tas nozīmē, ka mēs viņu ietekmējam vienā vai otrā veidā: dodam komandas ar balsi un žestiem, strādājam ar pavadiņu, izmantojam kārumu un kādu nozīmīgu priekšmetu. Turklāt mēs radām zināmus apstākļus noteiktu reakciju attīstībai: mēs uzliekam smaržu taku, darbojas palīgs (aizsardzības darbs), mēs izmantojam smaržu grāmatzīmes (piemēram, meklējot narkotikas). Taču papildus visam iepriekš minētajam ikviens pieredzējis mājdzīvnieka saimnieks zina, ka ir apstākļi, kuros viņa mīlulis strādās, un ir apstākļi, kuros suns praktiski nereaģē uz saimnieku un viņa komandām. Un tas šādos gadījumos ir atkarīgs no vides.

Ņemot vērā visas šīs ietekmes, dabiskas vai mākslīgas, mēs runājam par stimuliem. Kas ir stimuli? Iedarbinātāji ir viss, kas ietekmē dzīvniekus un izraisa reakciju.

Vai viss ir kairinātājs?

Iedomāsimies situāciju: esat izgājis pastaigā ar savu suni nepazīstamā vietā. Netālu ir autostāvvieta, un tajā periodiski iebrauc un izbrauc automašīnas. Suns cenšas izpētīt teritoriju un apstājas un aplūko automašīnas, kamēr tās pārvietojas. Vai jaunā vide viņam būs stimuls? Noteikti, jo tie ietekmē suni un izraisa reakciju.

Tagad iedomājieties, ka jūs divus mēnešus katru dienu pastaigājaties ar savu suni šajā rotaļu laukumā. Un jūsu suns ne tikai nereaģē uz garām braucošām mašīnām, bet arī nemēģina izpētīt rotaļu laukumu un spēlējas tikai ar kādu oportūnistisku priekšmetu, ko esat speciāli atnesis. Vai apstākļi būs kairinoši? Atbildi uz šo jautājumu veltiet laiku. Aplūkosim definīciju vēlreiz. Vides apstākļi neapšaubāmi ietekmē suni, galu galā viņš dzird garām braucošo mašīnu skaņas, redz tās, redz krūmus un kokus, bet… Suns uz to visu nereaģē! Kāpēc? Jūs teiksiet, ka esmu pie tā pieradis. Un jums būtu pilnīga taisnība. Tagad tā pati vide tam pašam sunim nav kairinātājs.

Es redzēju, kā dienesta suns, kuram, starp citu, nebija ļoti spēcīgas nervu sistēmas, mierīgi staigāja pa lidmašīnu stāvlaukumu. Tajā pašā laikā simts metru attālumā no mums griezās pasažieru lidmašīna. Es nevarēju sarunāties ar kolēģiem, jo dzirdīgā trokšņa dēļ dzinēji pacēla putekļu mākoņus un meta tos mums virsū ar spēku, kas pielīdzināms kārtīgam vējam. Joprojām atceros, ka šis brīdis uz mani atstāja spēcīgu iespaidu. Un suns (viņš strādāja ar narkotikām) nereaģēja uz šo vidi un spēlējās ar sadales priekšmetu.

Mēs redzam, ka ne viss ir atkarīgs no vides, un suns fiziski nav mainījies. Ir mainījušās tikai viņa reakcijas. Un stimuli viņam vairs nepastāv.

No tā izriet pirmais praktiskais secinājums: suns pierod pie bieži izmantotā stimula, un tā spēks uz viņu samazinās.

Šķiet, būtu vieglāk – vispirms suni pieradināt pie vides rotaļu laukumā, tad var sākt apmācību. Taču viss ir atkarīgs no tā, kādus mērķus mēs cenšamies sasniegt. Sākotnējā paklausības apmācības posmā spēcīgi vides stimuli patiešām ir jāsamazina līdz minimumam. Taču pēc tam, kad pamatprasmes ir attīstītas, ir nepieciešams apmācīt suni darbam visās vidēs. Tagad ir svarīgi palielināt vides stimulu stiprumu un darīt to pakāpeniski. Izstrādājot treniņu programmu, patiešām ir daudz kas jāpiedomā!

Taču suns pierod ne tikai pie situatīviem stimuliem. Bieži vien mēs redzam, ka ne pārāk kompetents dresētājs, attīstot prasmi pārvietoties blakus sunim, nemitīgi sasprindzina pavadas siksnu (vai ļauj sunim to sasprindzināt). Ikviens zina, ka tas ir nepareizi. Bet kāpēc? Tāpēc, ka suns pierod pie pastāvīgi stingras pavadas. Un šis sasprindzinājums sunim vairs nav nozīmīgs, viņš vienkārši uz to nereaģē. Tagad iedomājieties, ka siksna visu laiku ir vaļīga. Pie mazākās suņa kustības uz sāniem dresētājs nevis velk, bet žņaudzina pavadiņu (pavadas vilkšana). Nākamajā reizē vilkšana ir spēcīgāka. Trešā reize ir ļoti spēcīga. Stimuls visu laiku ir atšķirīgs atkarībā no tā, cik lielā mērā suns novirzās no vēlamās pozīcijas. Vai suns pieradīs pie šiem stimuliem? Es tā nedomāju.