Edgars Auziņš - Pārmaiņu vēji

Ak, vecie labie laiki, kad varēji atdot savu dzīvību, lai izveidotu jaunu pasauli un nomirtu vecajā.

Lasīšana ir viens no retajiem priekiem drūmajā metro, cilvēka pēdējais patvērums pēc holokausta. Lai gan izklaidēm šeit gandrīz nekad nav pietiekami daudz laika.

Stacijā, kurā es dzīvoju, Ladozhskaya, ir laba bibliotēka. Vairāk nekā trīs simti grāmatu un liels skaits žurnālu un laikrakstu. Ideja par bibliotēkas izveidi radās pirms aptuveni piecpadsmit gadiem. Cilvēkiem bija vajadzīgas grāmatas, jo grāmatas ir zināšanas. Pieaugušie pavada savu brīvo laiku, lasot, un bērni izmanto grāmatas, lai uzzinātu par pasauli, kuru viņi, iespējams, nekad neredzēs.

Visu literatūru metro piegādā virsmas pētnieki – vai, kā mēs tos saucam citādi, «pētnieki». Papildus grāmatām tās atved daudzas labas lietas no atomkara sarūsētās zemes. Drosmīgie puiši, metoties virsū, katru sekundi riskē ar savu dzīvību, lai iegūtu kaut ko noderīgu mums, metro iemītniekiem. Tur augšā, radiācijas apdedzinātajā Pēterburgā, viņi saka, ka dzīvo briesmīgi nezināmi radījumi, ar kuriem tikšanās vairumā gadījumu var būt pēdējā.

Es personīgi pazīstu vienu uztvērēju un vienīgo mūsu filiālē. Viņu sauc Lenija. Labs puisis, laipns, simpātisks, viņš noteikti man kaut ko atnesīs no saviem uzbraucieniem.

Piemēram, tagad es turu rokās laikrakstu «Komsomoļskaja Pravda», kas datēts ar 2010. gada 5. maiju – vēl viena dāvana no Leni. Un, lai gan ziņas tajā bija senas, senas, pirms vairāk nekā divdesmit gadiem, tomēr bija interesanti atcerēties, kas tajā laikā notika pasaulē. Turklāt bērnībā es nekad nelasīju avīzes.

Šī «Komsomoļskaja Pravda» galvenokārt ir veltīta Padomju Savienības uzvaras Lielajā Tēvijas karā 65. gadadienai. Atceros televīzijā rādīto parādi, tā bija skaista un vērienīga. Plecu pie pleca soļo karavīri, militārā tehnika, lidmašīnas. Toreiz arī sapņoju būt par vienu no parādes dalībniekiem.

Manam sapnim nebija lemts piepildīties. Trīs gadus vēlāk es atradu sevi metro. Kādas šeit var būt parādes? Un, iespējams, tie cilvēki, pateicoties kuriem mēs joprojām dzīvojam, vairs nav dzīvi.

Mēs dzīvojam…

Vai tā tiešām ir dzīve? Pastāvīgi esiet bailēs, gaidot, ka «sarkanie» mums uzbruks. Dzīvo ar ierobežotu ēdiena porciju katru dienu! Tas pats notika Otrā pasaules kara laikā. Divsimt gramu maizes ir ikdienas norma. Jā. Tagad, protams, mums ir dots mazāk drupačas un bagātāks uzturs, bet dažos veidos joprojām ir līdzības. Toreiz bija karš un tagad ir karš – atomu karš, kura sekas bija cilvēku pārvietošanās uz pazemē, iespējams, vienīgo vietu, kas nebija piesārņota ar radiāciju. Un kā es varu teikt; viņi saka, ka, piemēram, Ļeņina prospektā dzīvība nav iespējama augstā infekcijas līmeņa dēļ. Protams – tikai astoņi metri zem zemes.

Tātad, es atvēru avīzi. Pirmās divas lappuses bija veltītas Uzvaras parādei. Attēlā redzama jaudīga mašīna – Topol-M. Es atceros viņu, milzu kolosu. Gribētos uz tā braukt, bet kas par lietu… Eh, sapņi, sapņi…

Es neesmu bijis virspusē divdesmit gadus. Un vai es kādreiz būšu?

Es lasīju tālāk: «Cilmes šūnas tiek piegādātas no… morgiem.» Kādas kaislības! Cilmes šūnas… Kas tas ir, vai šūnas ir izgatavotas no kātiem? Tas laikam no medicīnas kategorijas, ko es par to saprastu! Skolā es nemācījos bioloģiju, man nebija laika, un es neņēmu rokās medicīnisko literatūru. Reiz Lenija man atnesa fizikas mācību grāmatu. Tur ir rakstītas dīvainas lietas, teikšu atklāti un atklāti. Dīvaini un pilnīgi nesaprotami.

«Baumas par Zavorotņuka un Černiševa šķiršanos aizsāka Žigunovs.» Būtu interesanti lasīt, ja vien es zinātu, kas ir visi šie cilvēki. Teikšu vienu, šī pati Zavorotņuka ir skaista sieviete. Mūsu metro ir tikai viens vai divi tādi, un to ir pārāk daudz. Lai gan patiesībā tā var

Viņa nemaz nav skaista. Pusstunda Photoshop un bez defektiem. Es jau zinu, man bija jāstrādā ar šo programmu, kad es vēl dzīvoju virspusē.