Edgars Auziņš - Mans piekšnieks demons

"Tūlīt ir skaidrs, ka sieviete ir atnākusi," gara auguma vīrietis perfekti pieguļošā uzvalkā ar riebumu rāda ar pirkstu uz mana Ford Fiesta sarkanajām mucām. "Sasodīti pareizi, es iemetu savu sile pie ieejas." Dzīvokļu komitejas priekšsēdētājs no otra stāvlaukuma gala ar varikozām kājām bez žēlabas klibo uz durvju pusi, un šī govs ieņēma direktora vietu un izgaisa. Neatkarīgi no tā, cik gadus esmu nodzīvojis, mani moka viens un tas pats jautājums: kāpēc viņi vispār drīkst brīvi staigāt pa ielām? Šīs sievietes?

Viņa druknais kompanjons saprotoši pamāj ar galvu un atgriežas pie liela, melna apvidus auto stūres, kas izskatās pēc katafalka.

Savas mierīgās dabas dēļ mani nav tik viegli aizvainot, bet šim vīrietim tas izdevās. Pirmkārt, es neesmu sieviete, bet pievilcīga sieviete ar divām augstākajām izglītībām, diezgan kopta un savu vērtību zinoša. Un kas tur slikts, ka es novietoju savu auto tukšā vietā? Tam nav ratiņkrēsla attēla vai V.I.P. emblēmas. Es varu pieiet un lūgt viņam atvainoties par šādu rupjību, bet man ļoti trūkst laika.

Skatoties uz sevi biroja ēkas stikla durvju atspulgā, dodos iekšā un ātri dodos uz liftu. Valerijevičs laikam jau vemj un vemj. Sešos no rīta viņš nebija slinks man piezvanīt, lai atgādinātu par tikšanos ar šo poligrāfijas magnātu. Ja viņi vienosies par piegādēm, ģenerālis uz nedēļu dosies reibumā, lai svinētu. Tas ir labi, lai. Un pēdējā laikā viņš ir bijis tik dusmīgs kā suns, kurš ievēro diētu bez olbaltumvielām. Vismaz palutini viņu ar savu parakstu tēju.

– Nu, cik ilgi tu jau esi, Ļub? – Valerijevičs nolec no dīvāna, seja saspringusi, deniņiem mirdz sviedru lāses. Krekls arī zem padusēm slapjš. Eh, kā es varu ieteikt viņam pārbaudīt vairogdziedzeri? – Ždanovam vajadzētu nākt klajā jebkurā brīdī. Viņš ir nopietns puisis un viņam nepatīk kavēties.

Es sniedzos somā, pasniedzu viņam Kleenex un apsēžos uz dīvāna.

– Kāpēc tu esi tik sajūsmā, Vit? Līdz sanāksmei atlikušas vēl četras minūtes. Neviens nekavējās. Sākt agrāk par norunāto laiku ir sliktas manieres, starp citu. Varbūt tas Igors Vjačeslavovičs ir drukas dievs, bet mēs arī tam neesam izgriezti.

Valerijevičs manāmi nomierinās, sasmērē ar kabatlakatiņu pieri un apsēžas viņam blakus. Bet padušu traipus vairs nevar izžāvēt.

"Saka, ka viņam ir slikts raksturs," viņš sāk sazvērnieciski čukstēt, pieliecies. – Priekšnieks brīdināja nereaģēt un turpināt smaidīt.

– Sveta, vai te kāds ir miris? – no mūsu kreisās puses atskan dīvaini pazīstama balss, kuras skaņa liek tuklajai sekretārei aiz letes lēkt un bailēs mirkstīt acis. – Vai arī atkal uz biroju atnesāt štovētus kāpostus?

– Viņš. – Valerijevičs saka kapa balsī, sākot stipri svīst.

Es pats redzu, ka tas ir viņš. Tas pats šausmīgi rupjš vīrietis, kurš mani sauca par “sievieti”, mana sarkanā bezdelīga ir sile un uzskata, ka liela estrogēna daudzuma klātbūtne ir iemesls, lai aizliegtu cilvēkam iziet ārā. Aprunāts puisis un acīmredzams šovinists.

Vitja pieceļas, noslauka labo plaukstu uz bikšu auduma un, kļuvis cienīgs, pasniedz to poligrāfijas magnātam:

– Pirogovs Viktors Valerijevičs.

“Igors Ždanovs,” vīrietis piekāpīgi saka, paspiež man roku, un tad viņa sīkstais skatiens pievēršas man.

Nē, viņš noteikti ir šovinists un misogīnists. Citādi, kāpēc viņš uz mani skatās tā, it kā es viņa priekšā ēdu štovētus kāpostus? Ar rokām.

– Ļubova Ivļejeva.

"Ļubova Vladimirovna ir viens no mūsu vadošajiem inženieriem," Valerijevičs glaimojoši saka.

– Inženieris – un Ļuba? – vīrietis mazliet riebīgi jautā, turpinot skatīties uz mani. Starp citu, viņš ir diezgan pievilcīgs: drosmīgi sejas vaibsti, tērauds acis, mati ar sāli un pipariem. Izskatās pēc dāņu aktiera, kuru Nika dievina. Žēl, ka viņš ir tik rupjš.

"Es jau sāku nožēlot, ka pieteicos šai sanāksmei," viņš rezumē. – Labi, kāpēc mēs vazājamies koridorā? Jo ātrāk apsēdīsimies, jo ātrāk tu aiziesi.