Edgars Auziņš - Kalnu prinča līgava
1. Malahīts un marmors
Pirmais, ko dzirdēju, bija skumja veca balss:
– Cik žēl, Stefan, viņam vēlāk vajadzēs aprakt tādu skaistumu…
Jauneklis nedaudz degunīgi atbildēja:
– Kāpēc nožēlot? Katru gadu jūs piešķirat Amālijai kāda kalnu vēja dvēseli, mēs spēlējam Ziemas kāzas, un visi dzīvo laimīgi līdz nākamajai ziemai. Nu, izņemot līgavu, protams.
Es atvēru acis.
Manā priekšā rosījās krunkains vectēvs, nedaudz līdzīgs manam materiālu skolotāja spēkam. Viņš pielaboja manu smago balto kleitu, apgrieztu ar kažokādu, izšūtu ar gaišām tirkīza, kalnu kristāla un mēnessakmens pērlītēm. Vectēvs murmināja zem deguna, ignorējot mani, it kā es būtu piecgadnieks, un viņš gatavojās matīnei:
– Paskaties spogulī, skaistā meitene. Stefans šo kleitu šuva veselu gadu. Tagad mēs pielaikosim vēl dažas prinča kaklarotas… Un tu būsi mīļākā no visām Amālijām…
"Vectēv, tu to saki katru gadu," Stefans pievilka. Man uzreiz nepatika šis augstprātīgais, tievais puisis ar nesamērīgi garām rokām.
– Ššš, mazdēliņ. Neapvainojiet Amāliju, viņai joprojām ir kāzas ar princi Alešu.
"Mans vārds nav Amālija," es nevarēju pretoties. Pat ja tas ir sapnis, tas ir mans sapnis. Un ļaujiet šiem puišiem zināt manu vārdu. Bet mans gādīgais vectēvs neļāva man pateikt ne vārda.
– Nē, nē, mīļā. Jūs esat Kalnu prinča līgava, jūsu vārds ir Amālija, tā tam ir jābūt, un, lūdzu, nestrīdieties ar savu vectēvu. Labāk paskaties spogulī, var redzēt visu savu augumu. Tagad gaidiet… dekorācijas…
Viņš izņēma no kastes kaklarotu. Kas tie ir, dimanti baltajā zeltā? Labi, šis sapnis noteikti ir labāks par parastajiem murgiem, kuros man neizdodas sesija.
"Es labāk to iedotu tev, vectēvs Matej," puisis paņēma kaklarotu no vecā vīra un sniedzās pēc mana kakla izgriezuma. Jau no domas vien, ka deguns Stefans pieskarsies manām krūtīm, lika man justies pretīgi. Es pastiepu roku (dievs, piedurknes ir smagas!) un satvēru viņa nosvīdušo plaukstu.
– Nē, man ir labāk.
Nu, vai es nevaru pats piestiprināt krelles? Starp citu, es tos daru! Ne jau tā, protams… galvanizācija, epoksīds, bet… Puisis nobijās un atlaida rotājumu.
– Un iedod man arī auskarus, es tikšu galā.
"Vectēv, šī Amālija patiešām ir kaut kas atšķirīgs," sacīja Stefans.
"Es jums saku, es neesmu Amalia!"
Vectēvs pienāca tuvu un sāka koriģēt akmeņus kaklarotā uz manām krūtīm. Viņam nebija nekādu jautājumu, viņš lika mazmeitai izskatīties skaistai. Tad viņš smagi nopūtās.
– Eh, ja tu būtu īsts, princis būtu laimīgs. Atnes, Stefan, tiāru.
Diadēma ir plāna galvas saite ar neticami dzīvībai līdzīgiem mēnessakmens ziediem, kas vienkārši maģiski nokrita uz maniem brūnajiem matiem.
Stefans, saspraudis manus matus ar spraudītēm, pieliecās un čukstēja:
– Jūs tik un tā vēlāk neatteiksiet. Amālija nezina, kā atteikt.
Man nebija laika iepļaukāt viņu kāpostu zupā un pateikt, ka mani sauc citādi, kad pieklauvēja pie durvīm. Ienāca kalsns, maza auguma vīrietis zālzaļā jakā.
– Meistars Matei, Stefans. Vai līgava ir gatava? Mums laiks doties, princis gaida.
Vectēvs skumji paskatījās uz mani, paņēma aiz rokas un veda pie svešinieka.
– Tu parūpēsies par Amāliju, vai ne?
"Jā, protams," apmeklētājs paklanījās, "trīs brīvdienas, pagaidām varat atpūsties." Un pēc Ziemas kāzām sāciet gatavot jaunas, kā vienmēr. Un tu, Amālija, seko man.
Es zaudēju līdzsvaru, tiklīdz vectēvs mani atlaida. Ko es varu darīt, man nepatīk papēži un zābaki, kedas man ir viss. Apmeklētājs satvēra manu roku, it kā neveiklas līgavas te būtu ierasta lieta.
Mēs sākām kāpt pa kāpnēm, pagrieziens pēc pagrieziena, it kā no dziļa cietuma. Sienas tika krāsotas tā, lai tās izskatītos kā malahīta dzīslas, ar nokrāsām un viļņiem. Kārtējo reizi sastingu, atspiedos pret sienu un sapratu, ka tas ir dzīvs akmens. Ak, ja vien mans ģeologs tēvs zinātu, par ko es sapņoju!
Biedrs atkal satvēra manu roku.
– Amālij, tev vajadzētu būt uzmanīgākai. Jā, darbnīca atrodas dziļi kalnā, bet mums ir tikai neliels attālums, ko uzkāpt.