Edgars Auziņš - Akadēmija. Bēgšana no vajāšanas

Pēc māsīcas Eša dzimšanas dienas svinēšanas visi radinieki palika ģimenes īpašumā. Parasti ģimene sanāca kopā tikai dažos svētkos, bet pārējā laikā devās uz impērijas attālākajiem nostūriem. Man patika, kad mēs šeit palikām, jo šeit es pavadīju savu bērnību. Pēc tēva nāves viņas māte nolēma palikt īpašumā uz visiem laikiem. Pēdējos piecus gadus es praktiski nekad neesmu atstājis Vilka astes ciematu, kur atradās īpašums, un tam bija iemesli.

Pēc svētku vakariņām es devos uz savu istabu. No rīta man bija vēl viens treniņš ar onkuli Alaniusu, kurš gatavoja mani stāties akadēmijā, lai gan mamma bija pret to. Taču onkulis uzstāja un atsaucās uz to, ka deviņpadsmit gadu vecumā es jau varu pieņemt lēmumus pats. No tā brīža rīts sākās piecos no rīta, tieši tāpēc vakarā aizmigu tik tikko pieskaroties spilvenam. Tā bija arī šoreiz.

Man bija nemierīgs sapnis. Bija dzirdami kliedzieni, vaidi, plīstošu trauku skaņas un cīņas. Istabas durvis ar blīkšķi atvērās.

– Vivjen, mosties! – tēvoča balss mani atgrieza realitātē. – Tev jāskrien!

Alanijs Halords turēja rokā asiņainu zobenu. Mana sirds sāka sisties izmisīgā tempā. Vai tiešām viņš sūtīja savus cilvēkus mani nogalināt? Kā ar manu ģimeni?

– Kas notika? – viņa sāka vilkt virs krekla tēvoča nodotās vīriešu drēbes.

"Impērijas suņi ir šeit!" Tev jādodas prom! – Viņš man pasniedza somu. – Lūk, viss, ko man izdevās savākt.

– Bet kā ar mammu? tante? Māsīcas? – Bailes pārņēma manu ķermeni, ja Alaniuss ieradās viens, tad bija noticis kaut kas šausmīgs.

"Piedod," viņa acīs parādījās sāpes, bet viņš tikai ciešāk satvēra zobena kātu.

Pieejot pie loga, onkulis atvēra slēģus.

– Bēdziet, es viņus apturēšu!

– Bet kā ar tevi? – No manām acīm tecēja asaras.

"Es tevi atradīšu, kad būs droši, bet pagaidām tev jāizdzīvo un jāslēpjas," onkulis noskūpstīja manu pieri. – Atrodi Morovus, viņi vienmēr ir bijuši uzticīgi tavam tēvam, kas nozīmē, ka viņi tevi nepametīs.

Cīņas skaņas tuvojās, onkulis pagriezās pret durvīm, gatavojoties cīnīties pretī.

Uzlēkusi uz palodzes, viņa ar rokām satvēra jumta malu. Man nebija grūti pievilkties. Rāpodams pa flīzēm, es sāku virzīties tuvāk pagalmam.

Lejā noņurdēja zirgi un bija dzirdamas vīriešu balsis. Šausmās es paslēpos aiz ķieģeļu skursteņa. Sirds puksti atbalsojās ausīs, likās, ka vīri zemāk to varēs dzirdēt.

"Mans kungs, Halordu ģimene ir iznīcināta," sacīja viens no impērijas suņiem.

Saņēmis drosmi, es paskatījos ārā aiz savas slēptuves.

“Lieliski, tad tu zini, ko darīt,” kāds gara auguma tumšmatains vīrietis ar šausmīgu rētu, kas šķērsoja pusi viņa sejas, paskatījās pa māju ar nicinošu skatienu. Viena viņa acs bija akla.

Es jau esmu viņu redzējis. Lords Ešuers, imperatora Iriliona labā roka, ir viņa visuzticamākais un uzticamākais suns. Ielēcis seglos, kungs aizgāja. Viņam sekoja vēl divpadsmit jātnieki.

"Labi, puiši, velciet mucas, ir pienācis laiks šeit pabeigt," atkal atskanēja suņa balss.

Lejā atskanēja kņada, sāka atskanēt soļi, un citi dzinējsuņi sāka vilkt no pagraba mucas ar stiprināto vīnu.

"Eh, viņa bija skaista rudmate, žēl, ka nevarējām viņu pārdot vergu tirgū," atskanēja cita dzinējsuņa balss.

Sirds sažņaudzās no sāpēm, iekodu vaigā iekšā, lai neizplūstu asarās un neatdotu sevi.

"Nu, tas ir labi, bet par bruneti viņi atdotu vairāk," smējās trešais fanātiķis, runājot par tanti Džeinu.

"Pietiek, es gribu mājās," pirmais suns atkal iejaucās.

Vīns no mucām tika pārliets sienam pie staļļiem un mājas sienas, pēc kā trešais suns iemeta lāpu.

"Labi deg," otrs atzīmēja, kad uguns pieņēmās spēkā.

"Tas degs ilgi, tāpēc mēs šeit sēdēsim līdz rītam," žēlojās trešais.

"Te nav ko gaidīt, iesim," pirmais pagriezās un devās uz zirgiem.

Drīz vien trijotne pazuda no redzesloka, un es turpināju sēdēt uz jumta. Asaras no manām acīm plūda straumēm. Visa mana ģimene tika nogalināta, tikai es izdzīvoju.

"Imperator Irilion Valoin, es nākšu pēc jums, lai arī cik maksā!" Maksāsi tu, nožēlojamais necilvēks! – Ar grūtībām viņa piecēlās kājās un sāka virzīties uz jumta malu.